Alumīnijs (lat. Aluminium) – ķīmisko elementu periodiskās tabulas elements, kas tiek apzīmēts ar Al, kārtas numurs 13. Viegls, mīksts, plastisks, viegli kaļams, staipīgs, viegli pulējams, anodējams, gaismu atstarojošs. Elementu pirmo reizi ieguva 1825. gadā H. Oersteds un 1827. gadā F. Vēleris (Wöhler), kopš XIX gs. vidus tiek ražots rūpnieciskā veidā.

Galvenie alumīnija sakausējumu leģēšanas elementi ir varš, magnijs, silīcijs, mangāns un cinks. Alumīnija sakausējumi tiek iedalīti divējādi:

• Pēc produkcijas ražošanas veida (deformējamajos un lejamajos)
• Pēc termiskās apstrādes (termiski stiprinātos un termiski nestiprinātos)

Alumīnijs – visvairāk izplatītais Zemes garozas metāls (8,13 %), kurš ir atrodams savienojumos – laukšpatos, vizlā un citos minerālos. Lielākajā daļā augu sausajā masā ir aptuveni 0,02 % alumīnija, kaut gan tas ir nepieciešams tikai atsevišķiem augiem – hidrofītiem, tējas kokam (trūkums izraisa lapu hlorozi). Lielos daudzumos tas augiem ir indīgs. Alumīniju uzņem arī cilvēks, tas tiek uzkrāts aizkuņģa dziedzerī, vairogdziedzerī, aknās, liesā, nierēs, asinīs. Ja alumīnija ir par daudz, ir apgrūtināta fosfātu asimilācija, samazinās hemoglobīna daudzums, alumīnija savienojumi veicina asins sarecēšanu, kaitē nervu sistēmai, alumīnija putekļi ir kaitīgi elpvadiem.

Pēdējā laikā pārstrādātais alumīnijs (otrreizējais metāls) sastāda ap 25% patēriņa pasaulē.

Eiropā alumīnijs un tā sakausējumi atbilst standartiem: EN 1780-1, EN 1780-2, EN 1780-3. Tehniski tīrs alumīnijs saskaņā ar standartu LST EN 573 tiek apzīmēts ar burtiem Al un skaitļiem, kuri norāda alumīnija daudzumu.

Krievijā tehniski tīrs alumīnijs tiek apzīmēts ar burtu A un skaitļiem, kuri norāda par cik procenta daļām alumīnijs ir tīrāks nekā 99 %; piemēram, uzraksts A99 nozīmē, ka ir 99 % Al.